Viesnīcas numura klusumā ielauzās spalgs telefona zvans. Zvanīja mans vīrs un teica: „Es pazaudēju mūsu dēlu.” 

Daudzus gadus es domāju, ka 17 gadu vecumā kļūstot par kristieti, esmu saņēmusi biļeti uz laimīgu, no problēmām brīvu dzīvi, un pēkšņi 20 gadus vēlāk atrados skarbās realitātes priekšā! Nespēju noticēt, ka tas notiek ar mani. „Nē, tas nevar būt!” es domās kliedzu. “Tā notiek tikai filmās! Man nevar pazust bērns!” Mani pārņēma sirreāla sajūta, it kā es skatītos uz savu dzīvi no malas, kurā pati vairs nepiedalos.

Ģimenē mums visiem patika slēpot, turklāt tas bija lielisks veids, kā pavadīt laiku kopā. Brauciens uz Alpiem bija ilgi gaidīts. Austrijā mūs pārsteidza pavasarīgie laika apstākļi – likās, ka sniega nav nemaz, tāpēc, sasniedzot slēpošanas kūrortu, mans vīrs bija manāmi nobažījies, vai arī kalnos tas vēl būs, un vēlējās nekavējoties doties izpētīt situāciju. Līdz trašu slēgšanai bija palikušas tikai 2 stundas. Viņš paņēma līdzi abus bērnus. Dēls bija 10 gadus vecs, pieredzējis slēpotājs, bruņojies ar aizsargķiveri. Viņi slēpoja kopā, un tad viņš pazuda….

Tūlīt pēc sarunas ar vīru sāku sūtīt neskaitāmas īsziņas draugiem, lai viņi aizlūdz par mūsu dēla atrašanu. Vīrs kāpa kalnā, jo pacēlāji jau bija slēgti. Viņš kāpa 4,5 stundas līdz sasniedza vietu, kur atrada dēlu. Bija brīdis, kad es stāvēju izmisumā un neziņā automašīnu stāvlaukumā pie pacēlājiem. Bija ļoti tumšs un es biju pilnīgi viena. Nezināju, kur ir mans dēls, vai viņš ir dzīvs vai miris. Paskatījos augšup uz kalniem – tie bija tik majestātiski un skaisti apsniguši, un debesis – pilnas zvaigznēm. Tam pretī sajutos tik maza un niecīga, bet tad iedomājos – Dievs skatās uz šo situāciju no pavisam cita skatu punkta. Viņš redz, kur šajā brīdī ir mans dēls, un var palīdzēt viņu atrast. Lūgšanā atdevu savu dēlu Dieva rokās, manī radās pārdabisks spēks teikt: „Lūdzu, palīdzi atrast mūsu dēlu un izglāb viņu, bet, ja arī viņš vairs nebūtu dzīvs, es vienalga Tev uzticos.”

Uz brīdi kopā ar mani bija kāda sieviete. Viņa centās man palīdzēt un, nepajautājot manas domas, sazvanīja kādu ekstrasensu vai gaišreģi, lai uzdotu to pašu jautājumu, kuru es uzdevu Dievam: “Kur tagad atrodas bērns? Viņa teica, lai palieku kalna pakājē, jo mans dēls tepat vien esot. Zinu, kas Bībelē ir teikts par gaišreģiem un zīlniekiem, tādēļ skrēju no tās vietas prom un turpināju uzticēties Dievam. Starp citu, manu dēlu atrada gandrīz pašā kalna galā 2000m augstumā, kura nosaukums, tulkojot no vācu valodas, ir Baznīckalns.

Pēc kāda laika es atgriezos viesnīcā, lai uzlādētu mobilo telefonu. Viesnīcas numuriņā paņēmu Bībeli un man atšķīrās panti no Jonas grāmatas 2:8-10:

“Un, kad mana dvēsele bija pagurusi baiļu mazdūšībā, es atcerējos Tevi, ak, Kungs, un mana lūgšana nonāca pie Tevis Tavā svētajā namā. Tie, kas turas pie nīcīgām viltus dievībām, zaudē savu žēlastības tiesu. Bet ar pateicības prieku es nesīšu Tev savus upurus, savus solījuma upurus es Tev pienesīšu. Glābšana ir pie Tā Kunga!”  

Pēdējie vārdi: “Glābšana ir pie tā Kunga”, mani uzrunāja īpaši spēcīgi un es tiem pieķēros kā apsolījumam, kas domāts tieši man. Pie sevis domāju, ko gan varētu Dievam apsolīt no savas puses. Likās,- man nav, ko dot, bet tad es teicu: „Esmu gatava atdot Tev visu savu dzīvi, ja vien Tu izglābsi manu dēlu”. Pēc 30 sekundēm atskanēja telefona zvans, un mans vīrs pateica tikai 3 vārdus: „Es viņu atradu.”

Dēls bija izslīdējis no trases un smagi kritis, lauzis plecu un trīs vietās – galvaskausu, jo, atsitoties pret kailajiem akmeņiem, aizsargķivere bija nokritusi. Kad vīrs viņu atrada, pēc 5 minūtēm ieradās arī nakts helikopters no Minhenes un meklētāji ar suņiem. Pārsteidzoši, ka pēc tik daudzām izmisuma un neziņas stundām glābēji sasniedza cietušo vienā laikā. 

Dēls bija bezsamaņā un helikopters viņu nogādāja slimnīcā, kur galvā konstatēja hematomu, kas bija radusies smagā trieciena dēļ. Viņš tika steidzami nogādāts Insbrukas slimnīcā, kur tika veiktas divas operācijas vairāku stundu garumā. Sākās pusgadu ilgs atveseļošanās process. Pēc tam viņš varēja atgriezties basketbola laukumā un turpināt sportista gaitas. Tagad viņam ir 21 gads un viņš ir profesionāls basketbolists.

Esmu tik laimīga, ka laikā, kad notika šis dramatiskais atgadījums, es pazinu Dievu, mācēju lūgt, man bija kristīgi draugi, kas arī lūdza un ka man bija DIEVS, pie kā griezties un uz ko cerēt. Viņš atbildēja uz manu lūgšanu un izglāba dēlu. Visa slava un pateicība Viņam!