Ļoti spilgti atceros, kā mamma jau kopš pusaudža gadiem man stāstīja, ka citi viņai esot teikuši, ka no manis nekas neiznāks, ka mani nav vērts vest uz skolu, lai es tikai paklausītos, ko tur stāsta. Jau pašā sākumā, pēc slimības 1,5 gada vecumā, vecākiem piedāvāja no manis atteikties, jo nekas labs no manis neiznākšot. Taču mani vecāki bija drosmīgi un no manis neatteicās. Par to es viņiem esmu un būšu vienmēr ļoti pateicīga!

Arī skolā daudzi teica, ka es nebūšu nekas. Īpaši atceros puiku no pamatskolas, kurš smējās par manu izskatu un gaitu, arī par ratiņkrēslu. Viņa dēļ bija dienas, kad es negribēju iet uz skolu. Toreiz vēl nesaprotot, kam to lūdzu, bet lūdzu, lai saplīst mūsu mašīna un mamma mani nevar aizvest uz skolu. Reti, bet kādreiz tā notika. Tās bija priecīgas dienas, jo nebija jāpiedzīvo ņirgāšanās. Mācīties man patika, bet izsmieklu bija grūti izturēt, lai gan mājās vecākiem, un laikam arī sev, iestāstīju, ka esmu stipra un tam nav nozīmes. Bet tam bija nozīme. Sajūta, ka es nebūšu nekas, tikai pastiprinājās.

Pēc pamatskolas mēs pārcēlāmies uz dzīvi Rīgā. Pabeidzu vidusskolu, iestājos universitātē. Mācījos labi. Tā es un mani vecāki gribējām pierādīt pasaulei, ka es varu studēt arī pārvietojoties ratiņkrēslā, ka esmu tāda pati, kā citi. Tomēr sajūta, ka es nebūšu nekas nepazuda. Viens no iemesliem, kādēļ studēju bija, jo es vēlējos šo sajūtu nomākt un pierādīt pasaulei, ka es to varu.

Augstskolas pirmajā kursā  iepazinos ar puisi, kurš man uzdeva jautājumus par dzīves jēgu un manu ticību. Tolaik nebiju pārliecināta, kam es ticu, nebiju pārliecināta pat, vai ticu sev. Tad viņš man pastāstīja par Jēzu, aizveda uz baznīcu. Mācītāja vārdi par Dievu, kurš mani pieņem bez nosacījumiem, iekrita man tieši sirdī. Sapratu, ka Dievs mani mīl tādu, kāda esmu, ka Viņš nomira manu grēku dēļ, samaksāja sodu manā vietā, nevis tāpēc, ka es būtu kaut ko sasniegusi, bet vienkārši tāpēc, ka esmu Viņa bērns un Viņa acīs vērtīga tāda, kāda esmu. Tā ir teikts Bībelē 139. psalmā 13 – 14: "..Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās;" un Jāņa Evaņģēlijā 3:16: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību." Es raudāju aiz laimes! Beidzot Kāds mani pieņēma tādu, kāda esmu, un man Viņam nekas nebija jāpierāda!

Ārēji nekas īpaši nemainījās. Es turpināju studēt. Taču izmaiņas notika manī, manā attieksmē. Sāku vairāk priecāties par dzīvi, studijām un par sevi. Vēlāk iesaistījos kristīgā studentu kustībā „Agape Studenti”. Tur iesākās mans ceļojums no „tu nebūsi nekas” uz „tu jau esi kaut kas – dārga un vērtīga”. Joprojām esmu šajā ceļā. Katru dienu man ir jāizvēlas ticēt un dzīvot ar apziņu, ka Dievam esmu vērtīga, nevis ar sajūtu „tu nekas nebūsi”. Taču tagad es zinu patiesību, zinu, kāda ir pareizā izvēle, lai gan man tas sev ir jāatgādina. Protams, ir dienas, kad viss šķiet pa vecam, kad ir grūti, taču tagad zinu, kā ar to cīnīties. Vairs neesmu tik vāja un ievainojama, jo man ir Viens, kurš man dod spēku. Manā dzīvē ir ienākusi drošība un pārliecība, kuru iepriekš nepazinu.

Vai Tu esi gājis/-usi cauri līdzīgiem izaicinājumiem?

Ja Tev ir kādi jautājumi, Tu droši vari man rakstīt. Es priecāšos ar Tevi vairāk dalīties savā pieredzē.