Es lūdzos: “Dievs, es vēlos, lai jauniņais nomirtu,” un tā arī notika.

Skolā viss bija lieliski, līdz parādījās jauns skolnieks. Viņš bļaustījās un izrīkoja manus draugus. Man bija astoņi gadi, un es biju pārliecināts, ka rudie mati un izturēšanās ir zīme tam, ka viņš ir huligāns.

Kā gan var tikt vaļā no huligāna? Es lūdzu Dievu, lai viņš nomirst.

“Rudais ir miris. Smadzeņu aneirisma,” kādu rītu paziņoja skolotāja. Kaut gan es nesapratu, ko tas nozīmē, viens man bija skaidrs – esmu kļuvis par slepkavības pasūtītāju. Es lūdzu, un Dievs izpildīja manu lūgumu. Pēc šī darījuma manī dzima jaunas bailes – varbūt arī Dievs ir huligāns? Ja Viņš nogalināja jauniņo, Viņš to pašu var izdarīt arī ar mani. 

Tomēr varbūt ir gluži pretēji un Dievs ir tāds, kā mana mamma? Viņa mīl visus. Nav tā, ka viņa mīlētu visus astoņgadniekus, nē, mana mamma mīl ikvienu, lai cik vecs vai jauns, skaists vai neglīts viņš būtu. Tā ir beznosacījumu mīlestība.

Un te nu bija mana dilemma astoņu gadu vecumā: vai no Dieva jābaidās jeb Viņš mani mīl bez nosacījumiem?

Vēlāk, uzzinot par kādu citu nāvi, es sapratu, kāds ir mans viedoklis par Dievu. Likteņa ironija, bet arī šo nāvi biju pasūtījis es! Par Jēzu ņirgājās, viņu sita, tomēr viņš nesita pretī, bet nomira manis un visu to aplamību dēļ, ko biju darījis Dieva priekšā, jo mīlēja mani bez nosacījumiem. Tādēļ es no Dieva vairs nebaidos. Tieši Viņa spēja mīlēt nemīlamo liek man ik dienas Viņam pievērsties. Es atsaucos Viņa mīlestībai, un tas izmainīja manu un apkārtējo cilvēku dzīvi.

Vai tu nespēj saprast, ko tieši domā par Dievu? Manuprāt, Dievs vēlas, lai tu iepazītu Viņa patieso būtību un veidotu attiecības ar Viņu. Uzraksti man, ko tu domā par Dievu, un kas tev šajā ziņā sagādā grūtības.