Atceros, ka neilgi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas daudzi sāka brīvi un nepiespiesti runāt par reliģiskām tēmām. Toreiz es vēl mācījos vidusskolā un, kā jau tipisks tīnis, vēlējos būt ‘kruts’… Tolaik ‘kruti’ bija teikt, ka tev ir krusttēvs vai krustmāte, bet es to teikt nevarēju, jo manā ģimenē neviens nebija kristīts. Ar laiku es sāku viņus apskaust un kādu dienu teicu mammai: “Mums [man] jānokristās!”

Tolaik par tādiem reliģiskiem rituāliem kā kristību un grēksūdzi es neko daudz nezināju, tomēr man patika domāt un savā veidā ticēt, ka ir Dievs, kurš zina par mani visu… Tad šī doma arī man iedvesa bailes un es ar nepacietību gaidīju brīdi, kad, pateicoties kristībai, būšu oficiāli ‘kļuvis svēts’. Es īsti nezināju, ko tas nozīmēja. Laikam jau man patika doma, ka Dieva priekšā ir labi būt ‘tīram’.

Un tagad iedomājies, kā es jutos, kad ceremonijas laikā atskanēja vārdi: “Šī ir vienīgā reize, kad tev ir atļauts saņemt šķīstīšanu bez grēksūdzes.” Es nodomāju: “O, forši!”, joprojām nesaprazdams, ko tas nozīmē. Vēlāk, ceremonijas laikā, bez jebkāda paskaidrojuma man lika pagriezties kaut kādā virzienā un atkārtot vairākas frāzes senā valodā… Tas manī izraisīja iekšējus smieklus. Nekad iepriekš nebiju vienlaicīgi piedzīvojis divas tik pretrunīgas izjūtas: smieklus un nopietnību. Dīvaini. Taču šīs pieredzes dēļ es sev teicu: “Man reliģiju nevajag, paldies!”

Vēlāk, kad sāku mācīties augstskolā, manu laiku aizpildīja draugi un dzīve, kā arī studijas. ツ Lai gan kopumā es biju apmierināts, reizēm, īpaši nedēļas nogalēs, es jutos neomulīgi, mani pārņēma nedrošība, var pat teikt, bailes par nākotni. Jau kādu laiku mani vajāja šis nemiers…

Tajā laikā man sanāca iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Drīzumā es uzzināju, ka viņi bija kristieši. “Ziniet, viņi ir normāli!” es vēlāk stāstīju saviem draugiem. Man patika uzturēties viņu kompānijā un tā es uzzināju, kādēļ viņi tic Dievam. Viņu ticība balstījās vienīgi uz Bībeli un to, ko ir darījis un par sevi teicis Jēzus Kristus, kādēļ viņam bija jāmirst par mūsu grēkiem. Tas mani pārsteidza. Sapratu, ka tā ir tīra vēsts, bez reliģijas, bez rituāliem, un es to labprāt klausījos, kaut gan frāze “… Jēzu kā savu Kungu un Glābēju” mani nedaudz nervozēja.

Šis nelielais satraukums, kuru es šad un tad joprojām izjūtu, bija mana emocionālā izpausme, sperot pirmo soli ticībā… Ir pagājuši daudzi gadi, bet es joprojām labprāt klausos, ko saka Jēzus Kristus, labprāt runāju ar Viņu kā ar tuvu draugu, kurš ir uzticīgs kā neviens cits. Mieru, ko es piedzīvoju šajās attiecībās, ir grūti izteikt vārdos, varbūt tāpēc, ka tas nav atkarīgs no apstākļiem vai no manas rīcības vakar, šodien vai rīt.

Ko domā tu? Vai arī tev ir gadījies piedzīvot nemieru, kas izsit tevi no sliedēm? Es domāju, ka Dievs vēlas, lai tu šajā dzīvē piedzīvotu mieru, kas ir augstāks nekā cilvēku saprašana. Ja esi piedzīvojis kaut ko līdzīgu vai arī vēlies uzzināt, kā sadraudzēties ar Dievu, atraksti man…

P.S. … vai arī vari sākt klikšķināt uz šeit esošajām saitēm, lai iepazītos ar citiem stāstiem, kā arī apmeklēt www.IepazitDievu.lv/Dievs-un-es