1986. gadā es devos uz Sjerra Nacionālo mežu, kur, par spīti kruķiem un kāju ortozēm, kāpu klintīs un laidos ar virvi lejā pa klints sienu. Tas bija milzīgs izaicinājums, taču es izbaudīju arī lielu gandarījumu darot to, kas man kādreiz bija licies pilnīgi neiespējami. Tomēr, vislielākais pārbaudījums mani pārsteidza brīdī, kad biju apsēdusies atpūsties. Sēdēdama strauta malā, es noņēmu ortozes, novilku zeķes un kurpes un iemērcu kājas ūdenī. Drīz pār maniem vaigiem sāka ritēt asaras. Es biju dusmīga! Biju dusmīga par to, ka nevarēju skriešus uzskriet tai kalnā; dusmīga par to, ka pārciestā poliomielīta dēļ es varēju pārvietoties tikai ar grūtībām; dusmīga par to, ka mans fiziskais stāvoklis nemitīgi pasliktinājās.

Kad es pateicu Dievam par savām dusmām, Viņš man atgādināja kādu pantu no Ebrejiem 12. nodaļas Bībelē, kur teikts: „Sagaidāmā prieka dēļ Jēzus ir pacietis krustu, nicinādams kaunu...” Man prātā iespiedās divi vārdi: „prieks” un „nicināt”. Es pirmo reizi iedomājos, ka Jēzus Kristus negribēja mirt pie krusta. Viņš negribēja ciest tās sāpes un apkaunojumu, kails karādamies pie krusta. Tomēr, Viņš to visu izcieta ar prieku, jo zināja, ka tas nebūs mūžīgi un, ka Viņa ciešanas bija maksa par manu izglābšanu. Jēzum bija prieks darīt Dieva gribu, un Viņš zināja, ka kādu dienu Viņš atkal sēdēs pie Tēva labās rokas.

Šis pants un jaunā atklāsme deva man nākotnes cerību. Lai kas arī notiktu, un noticis ir daudz kas. Pirms diviem gadiem 59 gadu vecumā nomira mans vīrs. Manas rokas un kājas kļūst nespēcīgākas, un es nezinu, cik ilgi spēšu iztikt bez citu palīdzības. Taču es varu to visu panest ar prieku, jo zinu, ka neesmu viena un reiz nonākšu Debesīs, kur būšu kopā ar Jēzu Kristu.

Par to aizdomāties es aicinu arī tevi. Vai Jēzus Kristus ir tavs Glābējs? Kopā ar Viņu mēs varam izturēt un uzvarēt jebko. Sapņo lielus sapņus un centies tos sasniegt! Kopā ar to Kungu aizej tālāk, nekā esi spējis aiziet līdz šim.

http://mystory.me/story/sweetsally/