"Medicīna šajā gadījumā diemžēl ir bezspēcīga," profesors lietišķi skaidroja manai mātei. "Slimība pamazām progresēs, muskuļi atrofēsies, kļūs grūtāk elpot… Vārdu sakot, gatavojieties tam, ka jūsu meita nodzīvos 10, varbūt 18 gadus…"

Manai mammai toreiz bija nedaudz vairāk par 20 gadiem, un es biju viņas otrais bērns. Līdz pusotra gada vecumam nekas neliecināja, ka ar mani kaut kas "nav kārtībā". Kad parādījās pirmie simptomi un sākām meklēt ārstu padomu un palīdzību, cilvēki, kuru zināšanām un spriedumam mamma uzticējās, pārvilka manai dzīvei melnu nolemtības svītru.

Patiesībā, par šīm drūmajām prognozēm es uzzināju tikai daudzus gadus vēlāk, jo mana mamma to paturēja pie sevis. Man nebija pat jausmas, ka, no mediķu viedokļa, es katru dienu dzīvoju nāves ēnā. Tomēr, lai gan nezināju, ka mana invaliditāte var kļūt par iemeslu agrai nāvei, es nemitīgi jutu šo nolemtības zīmogu. Dzīve uz katra soļa atgādināja, ka es esmu citāda, es neiederos sabiedrības radītajās sistēmās un lietu kārtībā. Cilvēki, jo īpaši vienaudži, lika skaidri saprast, ka esmu "nepareiza". Mans  fiziskais stāvoklis un izskats vienos radīja žēlumu, citos – nicinājumu. Tikai mana ģimene un vēl nedaudzi cilvēki pieņēma un novērtēja mani kā personību.

Pagāja desmit gadi, un es vēl biju dzīva. Sākās pusaudzes gadi, smagais pārdomu, jautājumu un meklējumu laiks. Katru dienu es sev jautāju: "Kāda jēga? Kāpēc es dzīvoju? Ko lai es iesāku ar savu dzīvi? Kam tā ir vajadzīga?" Lai ko es sapņoju, lai pēc kā ilgojos, viss bezcerīgi sabirza pret nepielūdzamās īstenības mūri: tu nevari un nekad nevarēsi, jo… jo… jo….

Mana dzīve bija kā mūža ieslodzījums bez cerības uz apžēlošanu. Šķita, ka šajā pasaulē nav risinājuma un atbildes, kas derētu arī man.

Šai drūmajā bezcerības un izmisuma laikā manā posta zemē ienāca cilvēks, kurš sāka man stāstīt par Dievu un Jēzu Kristu. Augušai bezdievīgajā padomju sistēmā un neticīgā ģimenē, man tas viss bija kaut kas pilnīgi jauns un sākumā nepieņemams. Tomēr Dievs bija pacietīgs un pamazām pārliecināja mani, ka tieši Viņš ir tas, ko es meklēju un ko man vajag.

Dienā, kad es izlēmu pieņemt Jēzu Kristu un uzticēties Viņam, mana cietuma durvis atvērās, un es izgāju brīvībā un dzīvībā. Kristus kļuva par manu dzīvības valdnieku; Viņš anulēja visas nāvi un bezcerību nesošās prognozes un piepildīja manu sirdi ar ticību, ka Viņam ir īstās atbildes uz maniem jautājumiem. Viņš zina, kāda jēga ir manai dzīvei, un pat manai invaliditātei ir nozīme un būtiska loma, lai es varētu pilnvērtīgi paveikt uzdevumu, kura dēļ esmu pasaulē. Dievs nekad neiznieko mūsu sāpes, ciešanas un vientulību: Viņš tām dod piepildījumu.

Kopā ar Kristu es tiešām dzīvoju un varu sasniegt un paveikt visu, ko Dievs man ir paredzējis. Esmu varējusi iegūt vidusskolas izglītību un mācīties Kristīgās vadības koledžā, kas man kādreiz šķita nepiepildāms sapnis. Pašmācības ceļā apguvu angļu valodu, un esmu iztulkojusi daudzas kristīgās grāmatas. Pašlaik ar visu sirdi esmu iekšā "Jaunatnes ar misiju" kalpošanā cilvēkiem ar invaliditāti Wings for Wheels. Saskarsmē ar cilvēkiem, kuru dzīvi lielā mērā ietekmē invaliditāte, es daudz labāk saprotu, kāpēc Dievs mani ir vedis pa šīs sāpīgās pieredzes ceļu. Esmu pati pārliecinājusies, ka, lai gan pasaule noraksta vājos, Dievs viņus meklē, lai pieņemtu un parādītu Savus pārsteidzošos darbus.

Ja arī Tu esi cilvēks (ar invaliditāti vai bez), kas meklē jēgu savai dzīvei, es ļoti priecāšos saņemt no Tevis vēstuli. Iespējams, mūsu iepazīšanās un sarunas par Dievu var kļūt par sākumu Tavas dzīves lielākajam brīnumam.