Ziemassvētku laiks man vienmēr ir bijis īpašs miera un gaismas pilnās atmosfēras dēļ, bet jo īpaši tādēļ, ka 2009. gada Ziemassvētki izmainīja manu dzīvi.

Savos pusaudzes gados es biju diezgan dulla meitene, kurai bija ļoti svarīgi izskatīties labi vienaudžu acīs. Draugu ietekmē es pamēģināju alkoholu, cigaretes, pat dažādas tabletes, toksiskas vielas ar ko apreibināties. Man tas viss iepatikās un tā no apmēram divpadsmit līdz četrpadsmit gadu vecumam regulāri nebiju skaidrā, daudz bastoju skolu. Tajā laikā man bieži bija arī depresīvas domas, valkāju melnas drēbes, klausījos "smagu" mūziku un centos izaicināt pasauli ar savu izskatu un uzvedību. Protams, tas sagādāja raizes arī manai ģimenei, diezgan daudz meloju par to, kur esmu un ko daru. Mani sūtīja pie psihologa, uz atkarību profilakses centru, taču ja ārēji centos parādīt, ka ar mani jau viss būs kārtībā, iekšēji nejutu nekādu motivāciju mainīt savu dzīvesveidu. 

Apmēram piecpadsmit gadu vecumā sāku norimties, pavadīt laiku savādāk, ne tikai apreibinoties, arī mans ģērbšanās stils mainījās un vispār šķita, ka dzīve iet uz augšu. Taču joprojām ik pa brīdim aizdomājos par to- kur tad īsti ir mana vieta šai pasaulē? Kāpēc esmu šeit? Daudz salīdzināju sevi ar citām meitenēm, kuras, manuprāt, bija jautrākas, stilīgākas un skaistākas. Jutos, ka man nav ne vainas, taču neesmu arī nekas īpašs un nevarēju iziet no mājas bez kosmētikas, jo nejutos skaista tāda, kāda esmu.

Taču tad pienāca 2009. gada Ziemassvētku laiks. Mūs ar draudzenēm kāds puisis, ar kuru sarakstījāmies, uzaicināja uz dievkalpojumu. Mums šķita diezgan uzjautrinoši tas, kā viņš stāstīja par Dievu- likās, ka riktīgs fanātiķis- tāpēc nolēmām aiziet. Nekad nebiju bijusi diezkalpojumā un par kristietību gandrīz neko nezināju. Šķita, ka baznīca ir garlaicīga vieta tantiņām un vārguļiem. Taču, aizejot uz šo dievkalpojumu, piedzīvoju ko pilnīgi citu- tur bija daudz jauniešu un brīnišķīgu ģimeņu, šie cilvēki patiesi priecājās par to, ka Kristus ir dzimis, un viņi izstaroja..cerību. Nodomāju: "Viņiem ir kaut kas, kā nav man. Es gribu te vēl atgriezties." Tā aizgāju mājās pārdomājot, ka gribētu savai dzīvei pamatu, kaut ko dzīvošanas vērtu.

Pāris dienas vēlāk gājām ar draudzenēm Rīgā gar "Laimas pulksteni", un tur jaunieši no šīs pašas draudzes bija uzrīkojuši Ziemassvētku akciju- dalīja garāmgājējiem mandarīnus ar uzrakstu "Dievs tevi mīl", un stāstīja katram, kurš bija gatavs klausīties, par to, ka Dievam ir īpašs plāns viņu dzīvēm, ka Viņš grib piedot mūsu grēkus un būt attiecībās ar mums, tādēļ ir sūtījis savu Dēlu pasaulē. Klausījāmies, un tad viens puisis mums jautāja: Varbūt jūs gribat te uz vietas lūgt lūgšanu un ieaicināt Jēzu Kristu savās dzīvēs? Man šķiet, ka tobrīd to īsti negribējām, taču, lai "atšūtos", teicām: Jā, jā, labi. Un tad turpat Vecrīgas vidū uz ielas lūdzām: Dievs, piedod manus grēkus. Ienāc manā dzīvē. 

Aizgāju mājās ar sajūtu, ka esmu izdarījusi pareizo izvēli. Tajā brīdī gan vēl nesapratu, cik tā būs nozīmīga. Šķita: Labi, es ticu pozitīvajai domāšanai (biju aizrāvusies ar grāmatu "The secret"), ticēšu arī Jēzum- forši! Tad gāja laiks un daudz nedomāju par Dievu vai ticību. Taču ik pa brīdim pie manis atgriezās domas: Tu esi ieaicinājusi Jēzu savā dzīvē, ko tas īsi nozīmē? Vai kaut kam nav jāmainās? Ne no kurienes pēkšņi sāku interesēties par kristietību (tagad redzu, ka Dievs vienkārši mainīja manu sirdi un deva šo interesi), un kad mums skolā dalīja Jaunās Derības, priecīga paķēru to un mājās sāku lasīt. Sākumā neko daudz nesapratu, taču turpināju lasīt un augu savā ticībā. Pēc pusgada nolēmu aiziet atpakaļ uz to pašu draudzi. Tur arī paliku. Un ar katru dievkalpojumu, kuru apmeklēju, ar katru nodaļu ko izlasīju Bībelē, ar katru lūgšanu, ko lūdzu, sapratu- nē, es negribu lai Kristus ir tikai viena forša daļa no manas dzīves. Gribu, lai Viņš ir VISA mana dzīve. Gribu dzīvot Dievam par godu. Šī izvēle prasīja atteikties no kādām lietām, kuras sapratu, ka nav Dievam tīkamas. Pārtaucu smēķēt un lietot alkoholu. Vairs nelasīju grāmatas par pozitīvās domāšanas spēku, jo sapratu, ka man palīdzēt var Visa Radītājs, nevis manu domu spēks. Taču atteikties no šīm lietām vairs nešķita tik grūti, jo biju ieguvusi kaut ko, pēc kā tik ļoti ilgojos- pamatu dzīvei, sapratni par to, kāpēc es esmu. Vairs sev nešķitu neglīta, tieši otrādi- visbiežāk nelietoju kosmētiku vispār, jo sāku justies skaista tāda, kāda esmu.

Šodien man ir divdesmit trīs gadi, nevaru teikt, ka vienmēr ir bijis viegli būt kristietei. Ik dienas ir izaicinājumi un nākas izvēlēties- vai es palikšu uz ceļa, ko Dievs man paredzējis jeb centīšos pati kontrolēt savu dzīvi? Taču tas ir bijis tā vērts. Esmu neskaitāmas reizes piedzīvojusi, cik Dievs ir klātesošs priekos un bēdās. Un kad nāk domas par to, vai tiešām vieglāk nav atstāt ticību un vienkārši dzīvot sev, tad atbildu kā apustulis Pēteris, atbildot uz Kristus jautājumu: "Vai arī jūs gribat aiziet (un pārtraukt sekot Viņam kā daudzi to bija izdarījuši)? Sīmanis Pēteris Viņam atbildēja: Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais." Jāņa evaņģēlijs 6:68

Vai tu esi atradis pamatu savai dzīvei? Ja vēlies dalīties savā stāstā, droši atraksti!