Es tikai gribēju, lai man būtu kāds draugs … cilvēki, kuriem es patīku. Pirmās nedēļas, ko pavadīju koledžā, nepavisam nelīdzinājās tam, uz ko biju cerējis. Es centos atrast kontaktu ar savu istabas biedru, puišiem tenisa komandā un vēl dažiem citiem, bet tomēr jutos diezgan izolēts.

Nebija tā, ka es būtu tik ļoti izsalcis pēc uzmanības, ka būtu gatavs darīt visu, ko darīja citi. Mans brālis slīcināja savu dzīvi alkoholā, tādēļ dzert es negribēju.  Gribēju, lai mani pieņem tādu, kāds esmu. Tā nu es sāku domāt par koledžas maiņu, cerībā, ka tur būs labāk.

Tad es satiku draugus, kuri mani pieņēma. Viņi man norādīja uz kaut ko tādu, ko es jau biju pamanījis, bet nebiju sapratis.  Viņi bija kristieši un atgādināja man to, kam es jau patiesībā ticēju, proti, ka Bībelē ir teikts, ka Dievs mūs pieņem tādus, kādi esam, nevis tādēļ, ka esam labi vai darām labus darbus. Viņa mīlestība ir dāvana, kas pieejama katram. Man atgādināja, ka tad, ja es kā bērns uzticos Jēzum, tad tas, pēc kā es tik ļoti ilgojos, ir manā priekšā un man tikai atliek to satvert. Jo labāk sapratu, ko Jēzus ir darījis manā labā, jo vairāk mainījās mans skatījums uz pasauli. Tā kā Jēzus bija mani pieņēmis, es varēju pievērsties tam, ko varu dot citiem, nevis gaidīt, ko viņi dos man. Dieva pilnīgā mīlestība izmainīja manu skatījumu uz dzīvi.