Jessica Coppedge

Dallas, USA

Ļaut Dievam būt manam tētim

Pirms septiņiem gadiem, kad ritēja mans otrais studiju gads universitātē, manam tētim negaidot atklāja progresējošu vēzi. Turpmākos mēnešus man vajadzēja noskatīties, kā viņš centās cīnīties ar vēzi, kas pamazām saēda viņa kādreiz spēcīgo un veselīgo, 52 gadus veco ķermeni. Bija tik mokoši redzēt, kā mans varonis strauji novecoja, kļūdams vārgs un nespēcīgs. Ķīmijterapija un apstarošana neko nelīdzēja; audzējs progresēja, un bija skaidrs, ka ilgi mans tēvs neizturēs. Tuvojoties aiziešanas brīdim, tētis man teica: „Tagad tev ir jāļauj Dievam būt tavam tētim.”

Man tas nepatika.

Es negribēju, ka Dievs ir mans tētis, jo man jau bija lielisks tētis. Viņš mani mīlēja no visas sirds, uzmundrināja, daudz ko iemācīja un bija mans draugs. Mūs vienoja īpaša saikne. Mums bija daudz kopīga, tāpēc mēs labi sapratām viens otru. Viņam bija savas nepilnības, taču viņš bija izcils tētis. Es gribēju, lai Dievs viņu dziedina un ļauj man būt kopā ar tēti vēl daudzus gadus.

Tomēr Dievam bija cits nodoms, un es biju kopā ar tēti naktī, kad viņš atstāja šo pasauli. Nemaz nezinu, kā izstāstīt, ko es pārdzīvoju. Tas bija sirdi plosošākais pārdzīvojums manā līdzšinējā mūžā, tomēr es negribētu mainīt nevienu mirkli no šīm rūgti saldajām atvadām.

Turpmākie mēneši manā apziņā ir saglabājušies nedaudz miglaini, taču, ja tu sēro par savu tēti vai citu dārgu cilvēku, gribu, lai tu zini, ka justies slikti ir normāli. Ir normāli sabrukt un raudāt, ieraugot kaut ko, kas tev atgādina par viņu. Ir normāli būt dusmīgam par to, ka viņš ir miris. Ir normāli, ka ir dienas, kad tu pamosties un neesi pārliecināts, vai tev pietiks emocionālās enerģijas, lai izkāptu no gultas. Ir normāli un pareizi, ka tu turpini dzīvot. Ir normāli un pareizi smieties un priecāties, jo tieši to tavs tētis gribētu.

Sēras ir ilgs un sarežģīts process, un arī tas ir normāli. Ir pagājuši seši gadi, kopš zaudēju tēti, un man joprojām ir grūtas dienas un brīži. Vēlos, kaut es varētu piezvanīt tētim un lūgt viņa padomu tik daudzās lietās, bet tas nav iespējams. Taču es turos pie pēdējā lielā un vērtīgā padoma, ko viņš man deva: „Ļauj tagad Dievam būt tavam tētim.”

Dievs pacietīgi gaidīja, kad mana sirds atmaigs un es ļaušu Viņam pildīt šo lomu, un Viņš nav mani pievīlis. Esmu pārliecinājusies, ka Viņš mani mīl tik ļoti, ka es to pat nespēju aptvert! Viņš rūpējas par mani, un es zinu, ka Viņš rūpēsies vienmēr. Mans tētis nebija pilnīgs un nekad tāds nebūtu, bet es aizvien vairāk iepazīstu sava Debesu Tēva pilnīgo mīlestību, un zinu, ka vienmēr varu Viņam uzticēties.

Vai mums tas patīk, vai ne, tēvi atstāj ārkārtīgi lielu ietekmi uz mūsu dzīvi. Kādiem no mums ir bijuši brīnišķīgi tēti, kādiem no mums tēva nav bijis, un kādi no mums ir uzauguši ar tēviem, kuri tikai „skaitās”. Esmu pateicīga, ka man ne tikai bija tētis, bet mums bija arī lieliskas attiecības.

Ja tu esi zaudējis savu tēti, es saprotu tavas sāpes, un man ir ļoti žēl, ka tev ir jāiet cauri šai smagajai pieredzei. Nezinu, kāda tieši ir tava situācija un kam tu tici, bet domāju, ka mana tēta padoms attiecas arī uz tevi, un es ceru, ka tu to uzklausīsi. Dievs mīl tevi un vēlas būt tev personisks un tuvs.

Lūdzu, uzraksti man, ja tev ir kādi jautājumi par manu pieredzi un to, kā Dievs mainīja manu dzīvi.

— Read more —
Contact me Learn more about Jesus

Similar stories

Close
Close
Close