... bet ko man dzīvē darīt?

Izaugu sportistu ģimenē. Mans tētis spēlēja hokeju amatieru līmenī, bet mamma bija izbijusi volejboliste, kas spēlējusi pat PSRS izlasē. Mājās vienmēr skatījāmies sporta pārraides, esmu uzaudzis sporta zālē, kur nereti mamma mani ņēma līdzi. Pašu mani no 4 gadu vecuma tētis aizveda spēlēt hokeju. Man tas patika! Māsa bērnībā spēlēja tenisu, hokeju. Visas manas un māsas dzimšanas dienas tika pavadītas kopā ar vecāku sporta draugiem. Tādu es atceros bērnību.

Gāja laiks un sports vairs nedeva piepildījumu dzīvē. Ir labi sportot, interesanti skatīties sporta pārraides TV (to daru vēl jo projām), bet sapratu, ka tas nav manas dzīves aicinājums. Meklēju, kas ir mans aicinājums? Mamma izmācījās par pedagogu, tētis uzsāka uzņēmējdarbību. Bet ko man dzīvē darīt?

Biju izmācījies galdniekus Cēsu 4. arodvidusskolā, bet sapratu, ka no manis galdnieks nesanāks. Ekonomistos netiku un bija brīvas vietas RTU elektriķos. Iestājos, sāku mācīties un sapratu, ka arī tas nav priekš manis. Ko nu? Bija nopietna saruna ar tēvu un sapratu, ka šo noteikti nemācīšos.

Domāju un raidīju savas domas kaut kur (Dievu vēl tajā laikā nepazinu). Un atnāca ļoti skaidra atbilde: “Tu darbosies ar cilvēkiem”. Pēc 3 gadiem gada laikā iepazinu Dievu un mana pasaule ļoti pārvērtās. Pēkšņi es ieraudzīju ko vairāk kā tikai sports un dzīve ap to. Es ieraudzīju skaisto Dieva radīto pasauli, mākslas darbus, operu, teātri un citus mākslas veidus.

Tad es sapratu, ka ilgi laiku esmu dzīvojis kaut kādā savā pasaulē, bet nu biju ieraudzījis realitāti. No vienas puses tā bija ļoti skarba (mani grēki), bet no otras puses ļoti skaista – Dieva darbs pie manis un ap mani. Sapratu, ka vislabākais veids kā darboties ar cilvēkiem ir pastāstīt viņiem par Dievu, jo Viņš ir visu lietu Radītājs. Tā nu es kļuvu par mācītāju un meklēju iespējas runāties ar cilvēkiem par Dievu un mums, Viņa radībām. 

Ja tev ir interese par to, ko dalījos, uzraksti man!