„Ziemeļi, dienvidi, rietumi, austrumi – Labdien, Suņu dievs,” metot krustu, iesāka lūgšanu mazā Mārīte. Nē, mana ģimene it nemaz nebija reliģioza, skola arī nē. Draugu man nebija, tāpēc skolas laikos spēlējos ar mīkstajām rotaļlietām, un mana istaba pārvērtās par zvēriņu pilsētu, īpaši, suņu pilsētu. Tiem bija sava pasaule – veikali un skolas, bankas un tipogrāfijas. Kādā brīdī izdomāju, ka tiem ir vajadzīga sava reliģija, un tā tapa „Suņu dievs”. Biju mazliet dzirdējusi kristiešu „Tēvreizi” un, no tās iedvesmojoties, izveidoju lūgšanas formu Suņu dievam – ar cieņas izrādīšanu, pateicību, lūgumu un krusta zīmi, kas savienota ar četrām debespusēm. Jocīgi, ka gandrīz to neizmantoju spēlējoties, bet gan savām vajadzībām, piemēram, lūdzot, lai mamma nedusmojas par maniem nedarbiem. Sev par pārsteigumu konstatēju, ka prasītais VIENMĒR īstenojās.

            Pēc dažiem gadiem pateicu mammai par Suņu dievu, un viņa ļoti smējās. Jutos patiesi aizvainota, un tajā brīdī es sapratu, ka man tas jau ir kļuvis kas vairāk nekā tikai spēle. Ar laiku iedomājos, ja „īstais dievs” eksistē, viņam mans izgudrojums varētu nepatikt. No tā brīža izvēlējos vairāk „neticēt” Suņu dievam un nelūgt.

            Augstskolu iesākot, kļuvu par kristieti. Iepazinu to „īsto Dievu” – Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Jēzu, kas nomira pie krusta un augšāmcēlās, lai es varētu dzīvot. Bet savu pieredzi ar Suņu dievu vēl ilgu laiku nevienam nestāstīju, jo jutos kā kārtīgs pagāns. Bībelē taču rakstīts „tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā… netaisi sev elkus…”, bet es – cik vien iespējams burtiski – biju šo bausli pārkāpusi. Vai Dievs dusmojas uz mani?

            Runāju ar cilvēkiem un prasīju Dievam, līdz beidzot spēju noticēt, ka viss ir kārtībā. Ne vien ka viss pagātnē ir piedots, bet ka Dievs bija ar mani arī tad, bērnībā. Ka Viņš bija tas, kas atbildēja uz Suņu dievam adresētām lūgšanām. Ka Viņš mūsu sirdīs ielika vēlmi sevi pielūgt un pateikties. Ka Viņš, visspēcīgais Dievs, pasaules Radītājs, vēlas būt arī mūsu Draugs, kam rūp pat mazās lietas. Ka Viņš ir VIENMĒR uzticams. Es neapzināti ilgojos pēc šāda dieva, jo Viņš tāds patiesi ir! Viņš lietoja manu tā laika izpratni, lai pamazām atklātu kaut ko par sevi. Tikai „īstais Dievs” izrādījās vēl lieliskāks, nekā es biju iztēlojusies!

            Nedomāju, ka visas reliģijas ir vienādas un „visi ceļi ved pie Dieva”. Bet zinu, ka Dievs ir tik varens un mīlošs, ka jebkur iesākto ceļu var pagriezt savā virzienā.

Vai arī tev ir aizdomas, ka Dievs ir darbojies tavā dzīvē? Bet vai tu pazīsti šo dievu? Es labprāt dzirdētu tavu stāstu.