Kur viņa ir?

Dzīvība manā iztēlē ir kustīga kā zāle, kā koku lapas, kas šūpojas vējā. Sastingums ir nāve.

Kad aiziet tuvs cilvēks, man visvairāk pietrūkst viņa soļu, tikai viņam raksturīgo kustību. Tās ir ierakstītas manā atmiņā, un to trūkums sāpīgi atgādina par to, kura vairs nav blakus.

Šāds brīdis pirmoreiz pienāca, kad man bija 10 gadu. Kādu rītu es pamodos un vecmāmiņas vairs nebija. Viņa bija kļuvusi man neaizsniedzama. Vecmāmiņa bija cilvēks, kas nekad nebeidza rosīties, taču, raugoties uz ķermeni zārkā, es redzēju vaska lelli bez dzīvības, tukšu čaulu, un jautāju: “Kur viņa ir?” “Debesīs”, man atbildēja. Toreiz man ar to pietika.

Pagāja daudzi gadi. Tas notika bez brīdinājuma. Kādā rītā mana mamma vairs nebija aizsniedzama. Mana vienmēr darbīgā mamma gulēja nekustīgi, un es skaidri zināju, ka tā nav viņa, uz ko es skatos. Tikai čaula. Kur ir mana mamma? “Atceries Lieldienas!” kāda balss dziļi manī teica. 

Dievs atgādināja man neskaitāmas reizes dzirdēto un lasīto notikumu pirms diviem tūkstošiem gadu, kad trīs sieviešu dzīvē pienāca lūzuma brīdis. Viņu Kungs un Meistars tika paņemts prom no šīs pasaules. Viņš mira mokošā nāvē pie krusta. Viņš, kura kājas nepagura ceļot no pilsētas uz pilsētu, lai mācītu ļaudis, Viņš, kura rokas nepiekusa darīt labu visiem, tagad gulēja klintī izcirstā kapā, sastindzis, bez dzīvības.

Šīs sievietes nāca uz kapu, lai vēlreiz ieraudzītu čaulu, kurā reiz bija dzīvība, ķermeni, kas vēl nesen bija enerģijas un spēka pilns, un spēja izmainīt daudzu cilvēku dzīvi. Taču viņas gaidīja pārsteigums. Kaps bija tukšs. "Ko jūs meklējat dzīvo starp mirušajiem? Šeit viņa nav, viņš ir augšāmcēlies,” pavēstīja svešinieki baltās drēbēs.

Pēc vecmāmiņas un mammas nāves man ir nācies piedzīvot vēl daudzu citu tuvu cilvēku aiziešanu, bet, pateicoties šim senajam notikumam, es nešaubīgi zinu, ka, aizejot no šīs pasaules, es neaiziešu tukšumā un nebūtībā. Es aiziešu sastapt visus tos, kuri gan dzīvē, gan nāvē ir uzticējušies Dieva Dēla - Jēzus Kristus nopelnam. Es aiziešu pie Tā, kurš saka: “Nebīsties, es esmu Pirmais un Pēdējais un Dzīvais. Es biju miris, un redzi – es esmu dzīvs mūžu mūžam, un man pieder nāves un elles atslēgas” (Atkl.1:17).

Vai arī tev ir jautājumi par dzīvību un nāvi? Ja vēlies, atraksti man.