Esmu uzaugusi bez miesīgā tēva, un vienmēr manī ir bijusi vēlme saņemt tēva padomu dažādās dzīves situācijās. Piedzīvoju arī dusmas uz savu mirušo tēvu, un šīs dusmas pamazām pieņēmās spēkā. Tām pievienojās augstprātība, es sāku smēķēt. Rezultāts bija - sevis nemīlēšana, domas par pašnāvību, vēnu griešana. Dusmojos arī uz Dievu (kuru nepazinu) par to, ka esmu piedzimusi ar acu defektu. Dusmas bija uz visu pasauli, jo likās - nepārtraukti tieku pazemota tāpēc, ka esmu savādāka. Katru vakaru, sevi žēlodama, raudāju par man nodarītajām pārestībām.

Daudz ceļoju, bēgu no ikdienas, tomēr kāds spēks visu laiku veda atpakaļ uz Latviju. Izskatījās, ka man nebija lemts palikt ārzemēs.

Lai rastu atbildes uz saviem jautājumiem, apmeklēju zīlnieces, astrologus, bet tā arī līdz galam nesapratu, ko tie cilvēki stāsta. Man bija pārliecība, ka ir kaut kas lielāks - kāds spēks, kuru vēl nepazīstu. Jāsaka, ka ar šādu dzīvesveidu sāpināju savu ģimeni, bet mainīt neko negribējās. Skumjas, dusmas un cigaretes bija mani sabiedrotie.

Kādu vakaru sēžot virtuvē un kārtējo reizi sāpinot māmiņu ar pārmetumiem, ienāca vecākais brālis, kurš tolaik jau bija kristietis, un teica: "Lūgsim Dievu!" Un brālis sāku lūgt. Tajā mirklī, pirmo reizi dzīvē sajutu tik neaprakstāmi patīkamu atvieglojumu! No kurienes tāda sirsnība? Asaras bira pāri vaigiem.

Nākamajā dienā viss turpinājās pa vecam - cigaretes, skumjas, neatbildēti jautājumi. Tomēr, kaut kādas pārmaiņas bija sākušās parādīties - es gribēju atmest smēķēšanu. Tas šķita dīvaini, jo pīpēšana bija manas dzīves neatņemama sastāvdaļa. No pieredzes zināju, ka saviem spēkiem to atmest nevaru. Es nokritu ceļos un lūdzu tā kā mācēju. Saucu uz Dievu pēc palīdzības. Lūdzu raudādama tā, ka asaras pietiktu visai Latvijai. Pēc divām paļāvības pilnām lūgšanās pavadītām nedēļām, šķita tiešām neticami, ka kādreiz esmu smēķējusi. Tas man bija apstiprinājums, ka Dievs ir reāls un atbild, ja Viņu no sirds lūdzam.

Brālis sāka mani ņemt līdz uz mājas grupiņu sapulcēm. Tur bija sapulcējušies daudzi jauni ticīgi cilvēki, kuru vidū valdīja īsta sirsnība. Cits par citu aizlūdza, pārrunāja interesantas lietas, no kurām gan daudz neko nesapratu. Bet man bija skaidrs, ka gribu kļūt par vienu no viņiem. Sāku doties arī uz draudzes namu, apmeklēt kristīgos pasākumus. Pēc dažiem mēnešiem pieņēmu ūdenskristības. Pirms tam piedzīvoju dažādus tumsas uzbrukumus, tomēr, Tas, kurš jau mita manī, bija lielāks un spēcīgāks. Piedzīvoto es sauktu par ekspress atgriešanos. Viss notika ātri, bez variantiem. Bija tikai viena izvēle no divām - atteikties vai neatteikties no bezjēdzīgas, tumsas un tukšuma pilnas dzīves.

Dievs ir manu dzīvi pilnībā izmainījis! Slava un pateicība Dievam!