Pirms dzirdēju par Dievu, par Bībeli, mana dzīve kopumā bija vērsta uz sevi, savu vēlmju piepildīšanu. Es vienkārši dzīvoju. Sālamana vārdiem sakot, dzīvoju bez dziļāka ieskata lietu būtībā. Tajā laikā nedomāju par Debesīm, par to, ka patiesībā Dievs varētu būt visu lietu rādītājs, es tam visam neticēju. Pēc vidusskolas beigšanas pienāca brīdis,  kad sāku meklēt kādas grāmatas par gudrību, jo gribēju “gudri” atbildēt uz jautājumiem, un radās arī vēlme "izprast lietas" . Pirmais, ko sāku mērķtiecīgi lasīt, bija grieķu folozofija, taču tā man nedeva skaidras atbildes, pie tam, tur bija vairāki novirzieni un es nevarēju saprast, kurš ir īstais. Lasīju enciklopēdijas, vēstures grāmatas, bet arī tajās neatradu atbildes. Tur bija fakti, bet tāda skaidrojuma, kādu sagaidīju, nebija.

    Tad, 90-to gadu sākumā, kāds draugs, neko tuvāk īsti nepaskaidrojot, man pateica, ka Bībele nav parasta grāmata, bet gan kaut kas īpašs. Kopš tā brīža radās vēlēšanās šo īpašo grāmatu izlasīt.

Mājās atradās Bībele, kuru māsa savulaik bija atvedusi no Vācijas latviešiem. Sāku no sākuma – no 1.Mozus grāmatas pirmās nodaļas pirmā panta. Nezinu kādēļ, bet uzreiz visam rakstītajam pilnībā ticēju. Pirms tam uzskatīju, ka ticīgi cilvēki, kuri apmeklē baznīcu, ir nomaldījušies no patiesības, “iestiguši neīstā pasaulē”. Sevi starp viņiem iedomāties nevarēju, jo es taču biju “normāls”, bet, turpinot lasīt Bībeli, viss izmainījās. Manā dzīvē sāka ienākt Dievs. Sākumā tāds, kurš prasīja ievērot visus Vecajā derībā aprakstītos noteikumus, ieskaitot cūkgaļas neēšanu (ko stingri centos ievērot, tiesa gan – slepus, lai neviens nenojaustu). Man likās, ka tikai tāds varu būt Dievam patīkams. Īsti nebija kam paprasīt padomu, jo nevienu ticīgu cilvēku personīgi nepazinu. Visu uztvēru burtiski – ja rakstīts, ka cūkgaļa ir nešķīsta, tad to ēst nedrīkst, un šis jautājums nav apspriežams. Dzīvojot pēc bauslības, grūti gāja arī ar citām lietām, piemēram, sabata ievērošanu. Protams, dzīvošana pēc Vecās derības, kur visapkārt ir tik daudz likuma prasību, kuras nespēju pilnvērtīgi izpildīt, reizēm radīja spriedzi. Vēl nebiju sastapis Kristu, vēl nezināju par brīvību, ko Viņš jau bija atnesis, nomirdams pie krusta mūsu pārkāpumu dēļ. Bija tā, it kā (garīgi) dzīvotu tajā laikā, kad vēl pastāvēja Jeruzālemes templis, kad vēl Jēzus nebija pat piedzimis. Valdīja bauslība, un biju tai paklausīgs, precīzāk, centos paklausīt. Bet, kaut arī bija šī spriedze bauslības dēļ, un bija lietas, ko nesapratu, šī Grāmata atklāja Patiesību. Tur bija patiesa gudrība, ko nebiju atradis grieķu filozofijā un citās grāmatās. Un interesantākais ir tas, ka, nevis es atradu šo Grāmatu, bet tā atrada mani.

Pamazām manī modās grēkapziņa. Sāku nožēlot grēkus un lūgt Dievu. Parādījās pirmās atbildētās lūgšanas, nostiprinājās pārliecība, ka Bībelē patiešām rakstīta patiesība un, ka Dievs ir dzīvs Dievs. Sāka izklīst  tumsonības - bezdievības migla, kuras varā, faktiski, dzīvo visa pasaule,  uzskatīdama, ka tāda Dieva jau nemaz nav, ka tie ir senāk dzīvojušu cilvēku izdomājumi. Pirms tam nezināju, ka velns, kurš ir reāla garīga būtne, ir pievīlis visu pasauli, radīdams melu teoriju par mistiskiem sprādzieniem kosmosā, evolūcijas teoriju utt.

Man nebija pieejamas citas grāmatas par Dievu, un es arī īpaši necentos tādas meklēt. Bija viens uzdevums – izlasīt Bībeli. Kad nonācu līdz Jaunajai derībai, sāka pavērties jauna pasaule. Iepazinu Dieva Dēlu – līdz tam man tas bija apslēpts. Sāku iepazīt pavisam citu gudrību, ne tādu, kāda valda pasaulē, bet Patieso Gudrību, kas dod dzīvību. Vienā mirkl sapratu, ka jākristās (jo tā stāv rakstīts!). To arī izdarīju. Un tā pamazām sākās jauns posms manā dzīvē – dzīve kopā ar Dievu. Radās jauni draugi, kuri arī tic Dievam. Sākās kopīgas lūgšanas, sadraudzība, ar kādu iepriekš nebiju sastapies. Dažreiz gadās arī kādi pārbaudījumi un grūtības, taču Dievs pārdabiski dod spēku un gudrību- gan caur Rakstiem (Bībeli), gan citiem cilvēkiem, gan caur Savu Garu.

Manas dzīves fokuss ir pilnīgi mainījies – no dzīvošanas tikai sev uz dzīvi Dievam par godu. Šodien ar ticību un pilnu pārliecību varu teikt to, ko agrāk, pirms kļuvu ticīgs, nevarēju pat sapnī iedomāties – man ir Tēvs, kurš radījis zemi, debesis, zvaigznes, jūras..., mans Tēvs ir Dievs, un es esmu Viņa bērns. Pilnīgi neprātīgs paziņojums šodienas pasaules ausīm! Bet tā ir Patiesība. Tā ir Patiesība, kas satriec velna melus.