Dace Cīrule

Limbaži, Latvia

Kāda tam visam jēga?

    “Ko es šeit daru?

     Patiesībā man riebjas šī mūzika… bum, bum, bum..

     Un tas ir jautri?

     Bāc!

     Kāpēc visi uzskata, ka piedzerties un ārdīties vietējā naktsklubā ir stilīgi?

     Vai tāda būs visa mana dzīve?

     Kāda tam jēga?

     Kāda ir manas dzīves jēga?”

 

Kārtējā vilšanās. Es tikai centos būt tāda, kā pārējie. Nevarēju sagaidīt, kad arī man būs astoņpadsmit, lai beidzot varētu iet uz vietējo naktsklubu. Bet še tev nu bija! Kaut arī  sākumā tiešām bija jautri, tomēr trijos naktī nekā jautra vairs nebija… Lai gan alkohols palīdzēja aizmirst problēmas, tās nekur nepazuda… nākamā diena bija tāda pati kā iepriekšējā.

 Ja godīgi, tā bija kārtējā vilšanās un kārtējā reize, kad jautāju sev: “Kāda tam visam jēga?” Lielākoties es sevi jau biju „norakstījusi”. Lai gan man padevās matemātika un loģika, tam nebija nozīmes, jo, rakstot domrakstus, 5 kļūdas bija kā minimums. Tā tas bija visur.  Kaut gan gribēju visiem palīdzēt un ar visiem draudzēties, manis dēļ radās vairāk strīdu un domstarpību nekā sapratnes.

Nesapratu, kas ar mani nav kārtībā. Šķita, ka citiem sanāk, bet man nē; viņi jūtas labi, bet es nē. Es kaut kā neiederējos un atšķīros…

Brīnos,  kā man izdevās pabeigt arodskolu un iestāties augstskolā. 

Septembra beigās istabiņas biedrene mūs uzaicināja uz tusiņu. “Jau mēnesi esmu Rīgā, bet vēl nekur neesmu bijusi. Obligāti jāiet!” pie sevis prātoju. Tomēr šis tusiņš nebija tāds kā iepriekšējie – nebija alkohola, bet nebija garlaicīgi. Nemanot pagāja vairākas stundas un jau bija jāšķiras no jaunajiem draugiem. “Kāpēc viņi ir tik draudzīgi?”

Drīz vien uzzināju, ka viņi ir kristieši. “Viss skaidrs!” nodomāju, “ žēl, ka es nekad nebūšu viena no viņiem.” Kopš bērnības biju pārliecināta – Dievs ir, bet man Viņa mīlestība ir jānopelna, taču būt “labajam bērnam” man bija tikpat neiespējami, kā uzrakstīt domrakstu bez kļūdām.

Kad vēlāk Ērika man pastāstīja vairāk par Jēzu, piedzīvoju iekšēju konfliktu – no vienas puses viņas stāstītais izklausījās labi (pat pārāk labi), bet no otras puses bija grūti pārvarēt skepsi, jo kā var uzticēties 2000 gadus vecai informācija no Bībeles… Taču, iepazīstot šos cilvēkus tuvāk, sapratu, ka viņiem tā nav "tikai teorija" – attiecības ar Dievu bija mainījušas viņu dzīvi. Viņi nebija perfekti, tomēr Dievs viņus mīlēja.

Kādu vakaru jautāju sev: “Kā būs ar mani?” Es apzinājos, ka bez Dieva mana dzīve nemainīsies, bet ar Viņu tā varētu būt citāda. Tajā brīdī izlēmu darīt kaut ko pavisam neloģisku – lūdzu, lai Dievs piedod manus grēkus (sliktos darbus, vārdus, domas), ienāk manā dzīvē un maina to.

Bija ļoti grūti atzīties sev, ka, gadiem ilgi neapzināti noliedzot sevi, slēpjoties aiz maskām, vēloties būt tādai kā citi, piedzīvojot iekšēju tukšumu un ļoti zemu pašvērtējumu, patiesībā tikai ilgojos būt mīlēta un pieņemta tāda, kāda esmu. Dievs atkal un atkal visdažādākajos veidos pierāda cik ļoti mani mīl un cik nozīmīga Viņam esmu.

„Es zinu  savus nodomus, ko es jums esmu iecerējis, saka Kungs, miera nodomus, ne ļaunus – es došu jums nākotni un cerību” (Jeremijas 29:11)

Kur tavā dzīvē ir tukšums? Kādi ir tavi izaicinājumi? Ko tu slēp no citiem, lai gan patiesībā vēlētos ar kādu par to parunāt?

Atraksti!

 

— Read more —
Contact me Learn more about Jesus

Similar stories