Mani bija sagrābusi straume un neapturami rāva prom atklātā okeānā.

Trakojošie okeāna viļņi rēkdami plosīja kuģi, ko es biju būvējis pats savām rokām, un tā šķembeles lidoja uz visām pusēm, kur ūdens tās bezmērķīgi nesa pretī tāliem krastiem. Mokošās dvēseles sāpēs es noskatījos, kā dēli pa dēlim tika izārdīts mans roku darbs.

Šis kuģis simbolizēja manas gaidas, manas cerības un sapņus par to, kādai vajadzētu būt manai dzīvei. Kad tas viss sabruka, es mēģināju pieķerties katram dēlim, kuru varēju satvert, jo negribēju atteikties no saviem plāniem un mērķiem.

Visbeidzot man pāri pārgāzās vilnis, kas aizrāva pēdējo kuģa atlieku, pie kuras vēl centos turēties. Es paliku, bezpalīdzīgi mētājamies ūdenī, un neatturami grimu dzīves okeāna dzelmē.

Taču tad ieradās jauns, skaists kuģis! Tas bija būvēts tieši man, un vairs ne ar manām neveiklajām, bet ar profesionāla kuģu meistara prasmīgajām rokām. Tas droši turējās uz ūdens, bija ātrs un izturīgs. Tas bija nesalīdzināmi pārāks par veco „tupeli”, kas man kādreiz likās tik skaista, un sirdī es zināju, ka tas bija mans. Līdz vissīkākajai detaļai viss liecināja, ka tas ir veidots tikai man.   

Kad skaistā kuģa komanda nolaida ūdenī virvi, es ļāvos, lai mani uzvelk uz klāja. Mani laipni uzņēma un iedeva tīras drēbes – formu ar visām regālijām, kā jau kapteinim.

Taču, kad devos uz komandtiltiņu, lai stātos pie stūres rata, es atklāju kaut ko dīvainu: tur tāda nebija! Kuģim bija augsti masti ar milzīgām burām, bija vinčas, troses, takelāža, bija pat komanda, taču stūres manam jaunajam kuģim nebija.

Kad sāku izprašņāt, ko nozīmē šī nejēdzība, saņēmu paskaidrojumu, ka manam kuģim stūres rats nav vajadzīgs, jo kuģa būvētājs ir arī jūru un okeānu pavēlnieks. Pat, ja kuģim būtu stūre, tā būtu lieka, jo meistars jau ir nospraudis manu kursu. Man ieteica nenodarbināt sevi ar domām par stūrēšanu, bet tā vietā pievērst uzmanību lietām un pienākumiem, kas atradās manu acu priekšā un ko es varēju ietekmēt.

Man vajadzēja uzvilkt buras un ļaut, lai vējš nes mūs uz priekšu. Es varēju dot komandas apkalpei un regulēt buras pēc saviem ieskatiem, liekot lietā savas zināšanas un sapratni.

Cik savādi! Tas neapšaubāmi bija mans kuģis, taču es nebiju atbildīgs par tā kursu. Man tikai vajadzēja burāt ticībā, paļaujoties uz kuģa būvētāju un meistaru, kurš bija mani izglābis īstajā brīdī. Galu galā, viņš bija okeānu valdnieks.

Tas, ka nav pašam jāvada kuģis, ir reizē biedējoši un nomierinoši.

Ir vēl kāda patiesība: šis kuģis man tika sagatavots jau labu laiku pirms manas uzkāpšanas uz tā klāja. Tas neskaitāmas reizes bija burājis man garām, kamēr es pūlējos turēties pie sava vecā un grimstošā kuģa atlūzām. Taču es biju pārāk vīlies un apjucis, pārāk pārņemts ar paša sapņiem, un pārāk pārliecināts, ka pats spēšu izglābties, tāpēc to nepamanīju.  

Par spīti manai stūrgalvībai, Dievs iejaucās manā situācijā tieši izšķirošajā brīdī. Tikai tad, kad es atzinu, ka man nebija nekā, es beidzot ieraudzīju, ka man, patiesībā, bija viss.

“ Jo Kristus par mums bezdievīgajiem ir miris tanī laikā, kad vēl bijām nespēcīgi.” (Romiešiem 5:6)

Lai uzzinātu vairāk par to, ko Jēzus Kristus ir izdarījis tavā un manā labā, spied zemāk uz „Uzzini vairāk par Jēzu”.