Viss bija kārtībā. Uzaugu vidēji turīgā ģimenē, kur savstarpējās attiecības bija labas. Neizjutu nekādas grūtības, kas traucētu dzīvot.

Viss sākās, kad pārvācos studēt uz Rīgu. Pēkšņi biju nokļuvusi aukstā un pelēkā pilsētā, kur cilvēki tikpat pelēki staigāja pa ielām. Kļuva ļoti vientuļi. Protams riņķī bija studenti un kojās kopā dzīvoju ar citām meitenēm. Bet šī aukstā vienaldzīgā pelēcība spiedās aizvien dziļāk manā dvēselē.

Mēģināju to aidzīt ar izklaidēm, klubiņiem, cigaretēm, alkoholu, sexu. Bet šis dzīvesstils manī tikai smeldzi pēc siltuma un mīlestības saasināja. Attiecības sākās un beidzās, kā rezultātā sāku kļūt par sāpinātu, naidīgu, pret pasauli vērstu būtni. Stāvot aukstā ziemas vakarā autobusa pieturā, jutos, kā vējš, kas apņem mani no ārpuses, pūš arī man cauri, it kā iekšā manī būtu viens liels caurums. Tik auksti jutos.

Nolēmu meklēt jēgu šim visam, jo dzīve šādā tās izausmē, man šķita neizturama.

Dzīves jēgas meklējumos pievērsos dažādām austrumu reliģijām. Sekoju tur aprakstītajiem praktiskajiem vingrojumiem. To laikā jutu kaut kādas enerģijas caur mani plūstam, bet tās visas bija aukstas.

Manu studiju ietvaros bija iespēja studēt nāvi. Tas mani atveda uz jaunu ideju. Pašnāvība. Nolēmu, ja neatradīšu dzīvei jēgu, tad iešu uz pašnāvību.

Pagrieziena punkts maniem meklējumiem notika, kad kādu dienu savā koju istabiņā, izmisumā saucu uz debesīm:"Dievs, ja tu patiesi eksistē, atklājies man!"

Īsi pēc šī notikuma manā koju istabā ievācās divas kristiešu meitenes. Man līdz šim nebija bijusi nekāda saskare ar kristiešiem. Tāpēc ar interesi nolēmu arī viņas izpētīt. Uzskatīju kristiešus par pēc būtības vājiem cilvēkiem, kas Dievu ir izgudrojuši, lai palīdzētu tikt ar dzīvi galā. Devos uz "viņu" organizētajiem pasākumiem, lai atklātu melus viņu mācībā. Jo joprojām uzskatīju, ka Dievs neeksistē.

Vienu, ko es pamanīju esot ar kristiešiem, ka viņiem acīs mirdzēja gaisma. Gaisma bija dažādos līmeņos, citiem tā bija spožāka, citiem vājāka.

Pēdējais piliens maniem meklējumiem notika kādā naktī, ko pavadīju kāda drauga mājā. Nakts vidū atmodos un jutu, kā kāds dēmonisks spēks man uzbrūk un vēlas aiz kājām izraut no gultas. Pārbijos ne pa jokam, jo tas bija tik reāli. Zināju, ka mājā neviena cita nav. Pēkšņi atcerējos "Mūsu Tēvs debesīs" lūgšanu un sāku to lūgt, vienlaicīgi lūdzot, lai Dievs mani apsargā no šī ļaunā spēka. Jutu kā liels siltums mani apņem un momentā aizmigu. No rīta atmodusies zināju, ka eksistē gan Dievs, gan sātans.

Viss pārējais ir vēsture. Aizgāju savām kristiešu, koju meitenēm līdzi uz baznīcu, iesaistījos bībeles studijās. Un vienā skaistā ceturtdienas pēcpusdienā ieaicināju Jēzu savā sirdī. Tai mirklī mākoņainās, pelēkās debesis atvērās un mana istaba pielija pilna spožiem saules stariem. Manas dzīves tumsa bija beigusies. Pēdējos 11 gadus esmu pavadījusi mācoties un iepazīstot Dievu tuvāk, un aizraujošs ir šis ceļojums.

Ja arī tu cīnies ar depresiju un pašnāvības idejām, zini, ka neesi viens. Dievs ir tuvu. Meklē viņu un Viņš tev atklāsies.

Ja vēlies man kaut ko uzjautāt par manu stāstu vai par Dievu, droši raksti ziņu.