Esmu uzaugusi ģimenē, kurā Dieva eksistenci nenoliedz, tomēr nozīmīgu lomu ikdienas dzīvē Viņš neieņem. Augstskolas 1. kursā vasaras nometnē pateicu apzinātu JĀ Jēzum Kristum manā dzīvē. Veidojot attiecības ar Viņu, ļoti būtiski mainījās mani uzskati par daudzām tēmām un arī es pati. Manā dzīvē kopā ar Jēzu ienāca arī patiess prieks un tāda mīlestība, kādu iepriekš nebiju pazinusi. Dievs uzklausīja manas lūgšanas un darīja maigāku manu sirdi, atbrīvojot to no dažādiem aizvainojumiem, sāpēm un nepiedošanas.

            Kad augstskolā mācījos jau pēdējā kursā, lūdzu Dievu, lai Viņš palīdz man ieraudzīt ceļu, kur iet un nodarbošanos, ko darīt tālāk. Pati pētīju dažādas maģistratūras programmas, skatījos darba sludinājumus, bet pēc sarunas ar kādu puisi, ļoti skaidri sapratu, ka Dievs mani aicina mācīties kristīgā skolā.

            Man pašai šī ideja likās absurda, mani draugi un ģimene mani nesaprata un centās atrunāt, tomēr izlēmu teikt „jā” šai klusajai, bet spēcīgajai balsij manās domās. Mācību laiks dažādu apstākļu dēļ nebija viegls, tomēr gada noslēgumā es sapratu, ka šis ir bijis viens no vislabākajiem lēmumiem manā dzīvē.

            Pēc aizvadītā gada es atkal ātri metos darba sludinājumu izpētē un ekonomiskās krīzes laikā bez darba pieredzes dabūju salīdzinoši labu darbu skolā ar projektiem. Man likās, ka tas ir tas, ko es vēlos un gan negribēju, gan baidījos dzirdēt no Dieva kaut ko par šo jautājumu. Tajā laikā es apbēru Dievu ar daudziem lūgumiem, tomēr, ja iepriekš sarunās ar Viņu, noslēgumā teicu, lai notiek pāri visam tas, ko Viņš grib, tad tagad apzināti šo frāzi izlaidu.

            Dievs nelika man kādus šķēršļus un, lai gan tā bija tieši tāda nodarbošanās, kādu biju vēlējusies un pat lūgusi par to, jau pirmajā mēnesī sapratu, ka tas nav darbs man. Lūdzu Dievu un skaidri ieraudzīju, ka cenšos drīzāk piepildīt kādu citu cilvēku cerības par mani, gūt sabiedrības un tuvāko cilvēku atzinību, bet esmu aicināta un mana sirds tiecās pēc kā cita.

            Pēc gada aizgāju no darba skolā un kļuvu par brīvprātīgo un vēlāk arī darbinieku kristīgā organizācijā. Arī šeit mana ikdiena ir saistīta ar projektiem, tomēr pavisam citādiem. Četru gadu laikā esmu darījusi darbus un bijusi vietās pasaulē, par ko iepriekš nebiju pat domājusi, uzdrīkstējusies vai sapņojusi.

Ir labi būt īstajā laikā īstajā vietā.

Ir labi dzirdēt to kluso, bet spēcīgo balsi un tai atsaukties.

Ir labi būt tam, kas esi.

Vai arī Tu tā jūties savā ikdienā?