Diana Hofmane

Riga, Latvia

   Dzīve sastāv no izvēlēm, gudrība ir izdarīt tās pareizas un īstajā brīdī.

 

       Mani sauc Diāna. Jau bērnībā man tika  ieaudzināta disciplīna, pozitīva domāšana un ģimenisks patriotisms. Vecāku ceļošana pavēra plašāku skatījumu uz pasauli, bet laukos pie omas pavadītās vasaras iemācija mīlēt dabu un dzīvo radību. Tomēr vadlīniju dzīvei, man neapzinoties, nosprauda  Dieva dāvātais talants mākslā- šķietami cits nekas pie kā turēties nebija.

    Viss sākās jauki. Bijām daudzbērnu ģimene, mamma mūs audzināja skaistā lauku mājā, kamēr tētis vadīja nelielu biznesu pilsētā. Pēc kāda laika pārcēlāmies uz dzīvi pilsētā, un es sāku apmeklēt bērnu mākslas skolu. Visa ģimene svētdienās gājām uz baznīcu. Tā pie manis nokļuva pirmā bērnu Bībele un Jaunā Derība. Tajā laikā man nebija jautājuma, vai Dievs ir vai nav, – ja mamma un tētis iet uz baznīcu, tad Dievs ir! Šī doma zemapziņā ir saglabājusies līdz pat šim brīdim.

    Pusaudzes gados lietas sāka mainīties. Vecāku attiecības pasliktinājās, lielā mācību slodze pamatskolas beigās pielika punktu baznīcas  apmeklējumiem. Devīto klasi beidzot, pieņēmu lēmumu doties mācīties uz mākslas vidusskolu 200 km no mājām – tas bija kā glābšanas riņķis, lai tiktu prom no izirušās ģimenes. Es apzināti pametu mājas, un visi mani dzīves uzskati dramatiski sašķobijās. Ievainojumi attiecībās ar Dievu un ģimeni būtiski deformēja manu identitāti un radīja jautājumus KAS ES ESMU un KAM ES PIEDERU?

   Tā kā mākslas skolai kopmītņu nebija, dzīvoju arodskolas kopmītnēs. Šeit skaitījos pie "labajām" meitenēm, jo gāju mākslas skolā, biju no tālienes un daudz mācījos(zīmēju). Protams, koju dzīve ievilka savā plūdumā, ļaujot aizmirst, no kurienes es nāku un dodot iespēju veidot jaunu tēlu par sevi, taču, tā kā šī identitāte tika būvēta tukšumā, manā dzīvē sāka ienākt vairāk un vairāk pasaulīgu lietu. Viena no kopmītņu dzīves sastāvdaļām bija puišu un meiteņu arodvidusskolu tikšanās, ko reizi nedēļā organizēja pilsētas vietējās baznīcas pārstāvis. Tamlīdzīgi pasākumi man nebija sveši, es ar interesi piedalījos un iesaistīju arī citus. Tādā veidā Dievam kaut mazliet izdevās man tuvoties- neapzināti ieguvu kristīgus draugus un uzzināju, kur un kad notiek dievkalpojumi (tos vēlāk apmeklēju emocionāli grūtos brīžos).

   Vidusskolu pabiedzu ar labām sekmēm, bet sirdī joprojām jutos dziļi ievainota un nepārliecināta, bez sapratnes, KAS ES ESMU un KAM ES PIEDERU. Nāca pirmā darba pieredze vairākos veikalos, kur strādājot jutu dziļu dvēselisku tukšumu. To mēģināju aizpildīt ar dažādām nepareizām lietām. Vēl viens glābšanas riņķis šķita iespēja doties uz ārzemēm. Pieņēmu lēmu DOTIES!

   Trīsarpus gadi pasaulīgas brīvības – vēl viens mēģinājums atrast savu identitāti, kas diemžēl  beidzās ar kārtējo fiasko. Ir grūti atcerēties pat nelielu mirkli, kad būtu iedomājusies par Dievu. Krāsainā pasaule, finansiālā brīvība un neskatāmās iespējas pilnībā sagrieza manu galvu otrādi. Taču, mazliet atžirgstot no dzīves jautības karuseļa, aptvēru, ka arī šeit es nespēju atrast to, ko meklēju. Tikai viena lieta vilka atpakaļ – māksla. Nolēmu atgriezties Latvijā.

    Pēc deviņiem mēnešiem iestājos Mākslas akadēmijā. Diemžēl arī tas neko īpašu nemainīja. Dvēselēs dziļumos jutos vientuļa, neskatoties uz labajām sekmēm augstskolā, jaunajiem draugiem un iespēju pēc astoņu gadu prombūtnes  no jauna iepazīt savas izaugušās māsas. BEDRE. Trešā kursa beigās biju nonākusi pilnīgā strupceļā savos tukšajos identitātes meklējumos. Tas beidzās ar moazohistiskām attiecībām, milzīgām skumjām par savu dzīvi, nenormāli zemu pašvērtējumu un pašnāvības domām. Pa starpu visam šim bezcerības tīmeklim tikai nedaudz, it kā no tālienes, sadzirdēju  ģimenes saucienus :"Tev vajag Dievu, velns tevi mēģina iznīcināt, mēs lūdzam par tevi, atnāc uz baznīcu"…

     Neskatoties uz to, ka, atbilstoši maniem uzskatiem par reliģiju, atbilde uz šiem saucieniem bija :"Es atbalstu jūs, bet tas nav priekš manis" , dziļi sirdī tomēr sajutu, ka ģimenei rūp, kas ar mani notiek. Sliktāk jau tāpat vairs nevarēja būt, tādēļ sāku  svētdienās apmeklēt baznīcu, lai uzlabotu attiecības ar ģimeni- līdzīgi kā  amerikāņu filmās. Šo lēmumu pieņemot, nezināju uz ko parakstos… Visi dievkalpojumi beidzās ar punķiem un asarām. Dievs runāja manas dvēseles tukšumā, katrs vārds bija kā sāls asiņojošā brūcē. Es apzinājos ikvienu savu grēku, bet nespēju pieņemt, ka kāds cits par to varētu būt uzņēmies atbildību manā vietā . Trīs mēnešus cīnījos ar sevi, lai pieņemtu vienīgo iespēju izmainīt  dzīvi. Es biju ļoti nopietnas izvēles priekšā. Negribējās skatīties atpakaļ, bet bija arī bail uzticēties tam, kas priekšā.

    Nevienam nezinot, izlēmu ar Jauno Gadu sākt jaunu dzīvi. Vecgadā sarīkoju mājas ballīti saviem draugiem par tēmu “Pasakas” un  8. janvārī pilnīgi apzināti, ar visu sirdi, baznīcā, sešdesmit nepazīstamu cilvēku priekšā, nožēloju grēkus un pieņēmu Jēzu Kristu par savu grēku izpircēju un Glābēju. Pēc tam pasaule vēl centās piespēlēt dažādas viltotas dāvanas, taču kurss bija nosprausts un viss, kas nesakrita ar to, tika ātrāk vai vēlāk atmests. Sāku apmeklēt Alfas kursu, katru dienu lasīt Bībeli un pavadīt laiku ar Dievu. Mana izmainītā dzīve nošokēja gan manus tuviniekus, gan draugus. Mainījās vide un prioritātes.

    Mani joprojām sauc Diāna, ES ESMU DIEVA BĒRNS un ES PIEDERU Dievam. Nekas nespēj manīt šo patiesību manā dzīvē jau piecus gadus. Bet vajadzēja divdesmit septiņus gadus, lai  pieņemtu izvēli, kas ļāvusi iepazīt Dieva neaptveramo mīlestību. Bet tas jau ir cits stāsts….

 

                                                                                                               Diāna Hofmane

   Trīsarpus gadi pasaulīgas brīvības – vēl viens mēģinājums atrast savu identitāti, kas diemžēl  beidzās ar kārtējo fiasko. Ir grūti atcerēties pat nelielu mirkli, kad būtu iedomājusies par Dievu. Krāsainā pasaule, finansiālā brīvība un neskatāmās iespējas pilnībā sagrieza manu galvu otrādi. Taču, mazliet atžirgstot no dzīves jautības karuseļa, aptvēru, ka arī šeit es nespēju atrast to, ko meklēju. Tikai viena lieta vilka atpakaļ – māksla. Nolēmu atgriezties Latvijā.

    Pēc deviņiem mēnešiem iestājos Mākslas akadēmijā. Diemžēl arī tas neko īpašu nemainīja. Dvēselēs dziļumos jutos vientuļa, neskatoties uz labajām sekmēm augstskolā, jaunajiem draugiem un iespēju pēc astoņu gadu prombūtnes  no jauna iepazīt savas izaugušās māsas. BEDRE. Trešā kursa beigās biju nonākusi pilnīgā strupceļā savos tukšajos identitātes meklējumos. Tas beidzās ar moazohistiskām attiecībām, milzīgām skumjām par savu dzīvi, nenormāli zemu pašvērtējumu un pašnāvības domām. Pa starpu visam šim bezcerības tīmeklim tikai nedaudz, it kā no tālienes, sadzirdēju  ģimenes saucienus :"Tev vajag Dievu, velns tevi mēģina iznīcināt, mēs lūdzam par tevi, atnāc uz baznīcu"…

     Neskatoties uz to, ka, atbilstoši maniem uzskatiem par reliģiju, atbilde uz šiem saucieniem bija :"Es atbalstu jūs, bet tas nav priekš manis" , dziļi sirdī tomēr sajutu, ka ģimenei rūp, kas ar mani notiek. Sliktāk jau tāpat vairs nevarēja būt, tādēļ sāku  svētdienās apmeklēt baznīcu, lai uzlabotu attiecības ar ģimeni- līdzīgi kā  amerikāņu filmās. Šo lēmumu pieņemot, nezināju uz ko parakstos… Visi dievkalpojumi beidzās ar punķiem un asarām. Dievs runāja manas dvēseles tukšumā, katrs vārds bija kā sāls asiņojošā brūcē. Es apzinājos ikvienu savu grēku, bet nespēju pieņemt, ka kāds cits par to varētu būt uzņēmies atbildību manā vietā . Trīs mēnešus cīnījos ar sevi, lai pieņemtu vienīgo iespēju izmainīt  dzīvi. Es biju ļoti nopietnas izvēles priekšā. Negribējās skatīties atpakaļ, bet bija arī bail uzticēties tam, kas priekšā.

    Nevienam nezinot, izlēmu ar Jauno Gadu sākt jaunu dzīvi. Vecgadā sarīkoju mājas ballīti saviem draugiem par tēmu “Pasakas” un  8. janvārī pilnīgi apzināti, ar visu sirdi, baznīcā, sešdesmit nepazīstamu cilvēku priekšā, nožēloju grēkus un pieņēmu Jēzu Kristu par savu grēku izpircēju un Glābēju. Pēc tam pasaule vēl centās piespēlēt dažādas viltotas dāvanas, taču kurss bija nosprausts un viss, kas nesakrita ar to, tika ātrāk vai vēlāk atmests. Sāku apmeklēt Alfas kursu, katru dienu lasīt Bībeli un pavadīt laiku ar Dievu. Mana izmainītā dzīve nošokēja gan manus tuviniekus, gan draugus. Mainījās vide un prioritātes.

    Mani joprojām sauc Diāna, ES ESMU DIEVA BĒRNS un ES PIEDERU DIEVAM. Nekas nespēj manīt šo patiesību manā dzīvē jau piecus gadus. Bet vajadzēja divdesmit septiņus gadus, lai  pieņemtu izvēli, kas ļāvusi iepazīt Dieva neaptveramo mīlestību šodien. Bet tas jau ir cits stāsts….

 

                                                                                                             

 

— Read more —
Contact me Learn more about Jesus

Similar stories