Nav neglītāka cilvēka par mani.

No manis nav jēgas, varbūt citiem būtu labāk bez manis.

Mani neievēro, esmu neredzama.

Mani neviens nemīl.

Tādas domas mani dažādos vecumos pavadīja caurām dienām. Augot ģimenē, kur mammai bija depresija un arī strīdi nebija reta lieta, bija brīži jau ļoti agrā vecumā, kad nejutos mīlēta. Arī skolā mani apsmēja dažādu iemeslu dēļ – reizēm tā bija mana uzvedība, reizēm drēbes, ko nēsāju, reizēm izskats. Neizjūtot mīlestību un pieņemšanu nedz mājās, nedz skolā, man bieži nebija, kur slēpties, kur justies mīlētai, pieņemtai un vērtīgai. Pusaudžu vecumā es biju tādos kompleksos, ka es nespēju sevi mīlēt, biju pilna naida, depresīva un ļoti labi piepratu mākslu salīdzināt cilvēkus. Nekad nebiju ne skaistākā, ne gudrākā, ne labākā. Bieži mani pārņēma skaudība, ka kādam ir sanācis labāk, tāpēc es bieži domās cilvēkus nosodīju. Man likās, ka es būšu mīlēta tikai tad, ja man kaut kas sanāks vislabāk.

14 gadu vecumā es sāku doties uz bērnu un jauniešu tikšanās reizēm, ko organizēja kādi kristīgi jaunieši. Man tur ļoti iepatikās, un caur šiem jauniešiem Dievs lika man justies mīlētai un pieņemtai tādai, kāda esmu. Vienmēr es biju ticējusi, ka Dievs ir, bet tikai kādā nometnē, kur runāja par piedošanu – piedošanu citiem cilvēkiem, piedošanu Dievam, piedošanu pašam sev – es sapratu, ka man ir jāiemācās piedot sev, jo Dievs mani mīl un ir man piedevis. Šajā nometnē es lūdzu grēku nožēlas lūgšanu un nolēmu sekot Jēzum. Pirmo reizi bija nepārvarama vēlme lasīt Bībeli, un kopš tā laika es to cenšos darīt regulāri.

Mans ceļš ar Dievu ir bijis ļoti kalnains, un ne vienmēr ir bijis viegli, bet, laikam ejot, esmu daudz mācījusies, daudz augusi un sapratusi. Pirmā lielā pārmaiņa manā dzīvē bija tas, ka es pieņēmu sevi tādu, kāda esmu, iemīlēju to, kādu Dievs mani radīja un kādu arī Dievs mani mīl, par spīti kļūdām un nepilnībām. Izskata ziņā arī neko nevēlētos mainīt, jo ikviens no mums ir skaists tāds, kāds viņš ir. Viņa mīlestība piepildīja to tukšumu, kas bija radies manī, un naidu aizvietoja mīlestība, depresīvo garastāvokli – prieks un pateicība. Es mācos nesalīdzināt, un, pat ja ne vienmēr sanāk, stāvoklis nu jau ir daudz labāks. Es mācos nestrīdēties un nepārmest sev. Es mācos mīlēt.

Es ticu, ka Dieva mīlestība ir tā, kas mani izglāba no depresijas, no zema pašvērtējuma, skaudības un neapmierinātības, un esmu pārliecināta, ka Viņš to var darīt arī Tavā dzīvē!

Vai arī Tu jūties nevērtīgs, nemīlēts un nepieņemts? Vai Tev šķiet, ka Tev vajag nopelnīt citu un Dieva mīlestību? Ja vēlies, sazinies ar mani un pastāsti man Savu stāstu!