Mammas kliedziens naktī bija reizē mans kliedziens pēc Dieva.

Mana dzīve sašķēlās 6. klasē, kad naktī nomira mans tētis. Tas bija liels trieciens. Es jutos tukša. Es mēnesi gāju pie psihologa, kas man deva jaunu cerību, ka dzīve turpinās, taču tukšuma sajūta nepameta.

Atceros, kā lielākais brālis man mazotnē stāstīja par Dievu. Pamatskolas pirmajās 3 klasītēs man pasniedza kristīgo mācību, un 4. klasē es saņēmu kastīti no Amerikas, kurā bija dažādas lietas, un to skaitā arī neliels buklets par iespēju saņemt Bībeles kursus pa pastu. Es izmantoju šo iespēju, un tā es vēl vairāk iepazinu Dievu. Taču pēc tēta nāves es vairs nepratu draudzēties ar cilvēkiem, bieži jutos pievilta un ar laiku nespēju nevienam uzticēties. Man bija bail zaudēt vēl kādu.

Manas bailes un tukšums pastiprinājās tad, kad pēc 2 gadiem nomira mans brālis. Vēl viens mans brālis nomira, kad vēl biju pavisam maza. Tā no 6 brāļiem man palika 4. Lai arī pēc visiem šiem notikumiem izskatījās, ka es ārēji biju atvērtāka, vienmēr smaidīju un nekad neizrādīju savas iekšējās skumjas un tukšumu, es jutu, ka kaut kas manā dzīvē pietrūkst. Visu laiku es jutu kādu aicinājumu, ko nespēju izskaidrot un bieži vien tam nepievērsu uzmanību.

Manas skumjas un tukšumu izkliedēja mirklis, kad satiku vienu puisi. Viņš bija cilvēks, kuram uzticējos no visas sirds, un man šķita, ka esmu atradusi to, kā aizpildīt tukšumu savā sirdī, taču mana dzīve sabruka otrreiz, kad mūsu draudzība pārtrūka. Tukšums sirdī bija vēl lielāks. Es gribēju noslēgties no pārējiem, jo man šķita, ka nevienam nevar uzticēties, ka jāpaļaujas uz sevi.

Bet tad es satiku meiteni, kura man pastāstīja par Dievu, par to, cik viņa jūtas laimīga, ka ir iepazinusi To Kungu. Tajā mirklī es sapratu, ka vienmēr esmu ticējusi Dievam, bet vēl nebiju atdevusi Viņam savu dzīvi pilnībā. Cik ilgi atceros sevi, tik ilgi atceros Dievu, bet ne visu šo laiku es varēju sevi saukt par patiesu kristieti.

Un tad es atdevu savu dzīvi Dievam. Tajā mirklī es sapratu, ka esmu neizsakāmi bagāta – lai arī mans tēvs nomira, manā sirdī viņš joprojām ir dzīvs un ir ar mani kopā, tāpat kā 2 brāļi, kuri ir mani sargeņģeļi. Viss, kas notika ar manu dzīvi, veda mani tuvāk saprašanai, ka Dievs ir vienīgais, kas spēj dot piepildījumu.

Šobrīd es turpinu pilnveidoties un paļauties uz Dievu. Lai arī es saskaros ar grūtībām, es spēju tās pārvarēt, jo Dievs dod tik daudz, cik varam panest. Un kopš esmu atdevusi savu dzīvi Dievam, es jūtos piepildīta. Es beidzot atsaucos Dieva aicinājumam.

Tagad es darbojos arī kristīgā organizācijā „Agape Studenti”, kas manā dzīvē bija lielisks pavērsiens sludināt Dieva vārdu citiem. Dzīve kopā ar Dievu ir piedzīvojums! Es vairs neesmu kristiete, kas akli tic, bet gan kristiete, kurai ir svarīgi katru soli spert Svētā Gara vadībā.

Vai arī Tu esi izjutis/-usi tukšumu savā dzīvē? Vai esi piedzīvojis/-usi zaudējumus? Atceries, ka Dievs gaida, kad Tu atsauksies Viņa aicinājumam dzīvot piepildītu dzīvi! Uzraksti man un padalies ar savām sajūtām!