Viss mainījās pirms 7 gadiem! Neilgi pirms tam man palika slikti ar vēderu. Kuņģis dedzināja un spieda, pat sāpēja. Man no ēdiena metās slikti, pat šķebināja. Tikai vakarā ap plkst. 22:00 man palika labāk, taču sliktā dūša nepazuda. Nevarēju neko ieēst, varēju iedzert tikai ūdens glāzi un pēc tam man palika vieglāk. Maniem vecākiem bija bail, ka man nav piemeties vēzis. Es ar mammu gājām pie dažādiem ārstiem, bet ne viens man nevarēja neko diganosticēt. Sajūta bija bezcerīga un man bija depresija. Katru dienu es cīnījos starp dzīvību un nāvi. Mana māte vedi mani pie psihiatriem, jo domāja, ka es kuru katru brīdi varu uztaisīt pašnāvību. 

Pienāca svētdiena, atkal bija jāceļas no gultas, taču man nebija spēka. Mamma lika taisīties uz baznīcu, taču es visu laiku pretojos un viņai teicu, ka neiešu. Manai mātei bija viens teikums, kurš mani ļoti uzrunāja: "Tu jau protams vari darīt kā gribi, bet es tev ieteiktu iet uz baznīcu" ! Pirmoreiz es viņas teikuma sadzirdēju to, ka es pati varu izvēlēties iet vai neiet uz baznīcu. Šis teikums mani ļoti uzrunāja un šī iemesla dēļ, es izlēmu iet uz baznīcu. Man pašai piecelties bija grūti, bet kāds nezināms spēks mani piecēla. Saģērbties man bija grūti, bet kāds nezināms spēks man palīdzēja saģerbties. 

Ieejot baznīcā sapratu, ka šis nezināmais spēks bija Dievs un viss man rādījās citās krāsās. Pirmoreiz baznīcas zvani skanēja kā komponista Johana Sebastjana Baha Ziemassvētku prelūdija. Ja agrāk mācītāja uzruna man likas garlaicīga, tad šajā Svētdienā es ieklausījos katrā mācītāja izteiktajā vārdā, jo uzrunas tēma bija Jēzus dziedināšana. Ja agrāk es gāju uz baznīcu, jo manas mammas piespiedu kārtā un man riebās iet "uz to vietu" , kā es vienmēr  sacīju. Tad tanī liktenīgā Svētdienā varēju ieklausīties Dievām, jo mamma neuzspieda savu gribu, bet deva brīvu izvēle iet un dzirdēt Dieva balsti, vai arī neiet un nedzirdēt. Tanī Svētdienā Dievs man parādīja, ka visu iepriekšējo laiku esmu velti gājusi uz baznīcu, jo man nebija tuvas attiecības ar Dievu. Aiz savas spītības, strūrgalvības, egoisma un dusmām es nebija ieklausījusies Dieva balsī. 

Tad kad es Dieva priekšā nožēloju savu egoimsu un negribēšanu ieklausīties Dieva balsī, tad tanī mirklī Dievs mani dziedināja. Mani vairs nemocīja sliktā dūša, pēkšņi palika viegli un vēders nesāpēja, nespieda. Garīgā ziņā, jutu, ka mans egocentrisms ir pazudis, jo pirmoreizi draudzes mācītājam Dievkalpojuma  beigās es sacīju: "Uz redzēšanos!" Draudzes mācītāju tas ļoti izbrīnija, jo es nekad nebiju no viņa atvadījusies, bet vienmēr pirmā izgāju no baznīcas, negribēdama be ar vienu runāt. 

Vēl līdz šim brīdim, esmu stiprināta caur Dievu. Viņš mani ir dziedinājis no kuņga problēmām pilnībā, jo kad es pēc 2 nedēļām aizgāju pie ārsta, kuņģa vēzis bija pazudis - it kā tas nekad nebūtu bijis. Kopš es sāku kalpot baznīcā, arī mans egocentrims bija pazudis un esmu vairāk sākusi domāt kā palīdzēt citiem. Pat tuvākie draugi man nāk klāt saka, ka ar mani pēdējā laikā ir par ko runāt - un ir patīkami runāt. 

Varbūt tu prāto kāpēc cilveki paļaujas un tic uz Dievu, un kāpēc viņiem tas ir intersanti - atraksti man.